Divas ielas, trīs mājas, simts un piecas istabas, kas vēl bez dažiem brīžiem tukšas, pamestas ar gaisā virmojošām aizgājušo pēdām. Tās, atstātas uz sienām un grīdām, lēnām lobās nost arī no griestiem. Tās nāk vai ved? Kāpēc tās, it kā kaut ko meklēdamas, iet pa riņķi?

Durvju nav, ir palikuši tikai numuri. Nav iespējams ieiet pa durvīm, kuru nav. Nav iespējams arī iziet. Iespējams, tas izskaidro šo samulsušo pēdu kustību. Tās vienkārši krājas kaudzē. Nu jau tās ir vairākas un visas ar numuriem. Es nekad vairs neiešu ciemos.

Pēc rādītājiem neko nevar pateikt. Tie vairs nedarbojas. Var mēģināt minēt, bet nevienu tas neinteresēs, un jautājumi paliks bez atbildēm, karājoties gaisā kā bez pamata un virziena atstātās pēdas. Uz visurieni. Prom.

Es pamanu, ka eju pa riņķi. Es eju kā sapnī, kur lietas pārvēršas par vietām un vietas par lietām. Attopos, ka eju pa glābšanas riņķi. Taču tas nav izmests. Tas ir pazaudēts.