Dīķu māja ir savdabīga ēka. Tai pieder vientulības un reizē neatkarības nostāja. Septiņu paaudžu bizes aptinas ap domīgām ausīm un noskūpsta savas pierītes. Tās čukst par noslēpumainiem nostāstiem un atrisina manu ziņkārību. Caur vienu ausi laižas mušas, caur otru tās ķer krupji.
Četras māsas raugās caur atslēgas caurumu un vēlas atrast pazudušo atslēgu. Žāvājoties mutē ielido kode un atvainojas par kavēšanos. Kā jau toreiz šķita, tā arī tagad te saimnieko vējš.
Dažādas lietas liecina par noslāņojuma pēdām, par pagātnes rēgiem. Manā atspulgā iemirdzas nostalģijas putekļu garša, kas nenorāda konkrētu vietu, bet paspilgtina iedomāto. No klejojoša zirga mutes riet saulriets, kurā noskatās blakus stāvošie akmeņi. Kokaini logi atveras un aizveras, bet kabatas pilnas āboliņu lapām. Apritot apkārt mājai, parādās noslāņojuma segums, zem kura nosēžas zaļas gaismas ar zilganām uguntiņām. Vieglprātīgas domas aizmirst par dienas darbiem un noraugās sapītajos matos.
Atcerēties un aizmirst. Stāstīt un pārstāstīt. Pateikt un pārteikties.
Sen jau bija laiks pamosties, bet liekas, ka varētu vēl pavadīt laiku atmiņās.