Verbālā valoda, gan vokāli akustiskā, gan pierakstītā, ir cilvēka izplatītakā komunikācijas un informācijas uzkrāšanas un nodošanas forma. Šo pasaules kodēšanas prasmi lielākā daļa cilvēces sāk mācīties drīz pēc piedzimšanas, un tapēc tā tiek uzskatīta gandrīz par pašsaprotamu prasmi. Tomēr apgūt valodu ir viens no sarežģītākajiem uzdevumiem, ko cilvēks savas dzīves laikā veic. Blakus verbālajai valodai, kurai ir arī savi ierobežojumi, eksistē vēl aptuveni deviņi neverbālās saziņas veidi, starp kuriem ir sejas izteiksmes, žesti, paraligvistika (balss skaļums un tonis), ķermeņa valoda, privātā telpa, acu skatiens un pieskārieni, ārējais izskats un, visbeidzot, artefakti — objekti un attēli. Šos valodas veidus mēs dabiski pielietojam, taču tas nebūt nenozīmē, ka izkopjam to pielietojuma prasmes. Neskatoties uz to, ka verbālā valoda ir cilvēces vispārpieņemtais veids, kā kodēt apkārtejo pasauli, ikdienā cilvēks daudz vairāk pielieto neverbālās komunikācijas veidus. 

 

 

Izstādes “Tulkojums netika atrasts” autori šo valodu caur fotogrāfijas mediju attīstīja ISSP Skolas divu gadu programmā pieredzējušo artefaktu valodas pratēju (lasīt – pasniedzēju un mentoru) vadībā, kas savas prasmes tās pielietojumā ir izkopuši līdz izcilībai, taču ne pilnībai, jo valoda nav izsmeļama. Izstādes nosaukums “Tulkojums netika atrasts” ir refleksija par autoru mēģinājumiem tulkot neverbālā valodā to, ko ne vienmēr iespējams ietērpt vārdos. Savos darbos jaunie autori izmanto skaņu, tausti, ķermeņi, kustību, krāsu, attēlu, žestus, acu skatienus un ārējo izskatu, lai ar fotogrāfijas medija palīdzību fiksētu savas un savu līdzcilvēku emocijas, jūtas, pārdzīvojumus, idejas, novērojumus, atmiņas. Vēlme apgūt un komunicēt neverbāli norāda uz vēlmi atvirzīties no prāta un racionalizēšanas un tuvoties emocijām, to leģitimizēšanai un sekot vispārīgai nepieciešamībai pasauli tvert arī caur sirdi. Tie ir mēģinājumi ārpus vārdos izteiktā nolasīt to, kas mēdz būt izteikts tikai acu skatienā vai dīvainā matu sakārtojumā. Cik precīzi ir šie tulkojumi un vai tie tomēr tika atrasti izstādē, var spriest gan paši autori, gan izstādes apmeklētāji, veidojot ieinteresētu un iejūtīgu sarunu caur fotogrāfiju. 

 

Izstādes veidošanas mentors – Aleksejs Beļeckis