Krāsainajā fotogrāfijā priekšplānā ir durvju aile, aiz kuras, blāvi zilajos toņos krāsotajā istabā, pie loga stāv laika gaitā sašķobījies ofisa galds. To klāj koka šķiedras imitācija, kas nemaz necenšas slēpt savu mākslīgo izcelsmi. Iespējams, aiz noguruma kādam kaut ko pierādīt. 

Pēc manas piekrišanas ieraudzīt nākotni, robots sekunžu laikā ģenerē košas bildes, kurās vecums vairs neko nenozīmē un ne avīžu, ne vēstures lapās sieviešu vārdi nekad netiek aizmirsti. Pēc sarunas par Dēvida Sinklēra darbiem, es lūdzu robotam ieteikumus pastaigu galamērķiem. Tas nolasa manas domas un sūta mani līdz šim nezināmās, taču visai ikdienišķās vietās. Līdz ar katra jauna galamērķa sasniegšanu, pagriezienu bultās uz ceļiem, nezināmas izcelsmes uzbērumos, daudzstāvenēs un vienkāršā saules gaismā, kas apspīd kadiķa zaru.

 

[nākamā tāda reize būs pēc gada, kad Saule atkal nostāsies tajā pašā pozīcijā pret Zemi — es turpināšu skatīties uz to ik dienas] 

 

es redzu aizvien mazāk ikdienišķa. Es savācu visu ieraudzīto plaukstas izmēra atmiņās un nonāku līdz tempļa  būvlaukumam. Tā sienas veidotas no acu kaktiņos iesprūdušiem smaidiem un balss intonācijām, garajām ēnām, smiltīm starp kāju pirkstiem, slapjo matu galiņu pieskārieniem muguras ādai, nožuvušu asaru sāls uz vaigu kauliem. Man šķiet, ka pati mana āda ir kļuvusi par labāko tērpu, kāds man līdz šim vilkts mugurā. Uz mana kakla ir krelles no visiem cilvēkiem, ko es pazīstu. Man tik daudz gribas teikt, bet mana mute nespēj izdvest ne skaņas. Mierpilns kadiķis man iesaka par to nekreņķēties un saka: 

 

“Runā tikai tad, ja tas uzlabo klusumu”. 

 

Es klusēju. 

Tad es pamostos.