Vārdam "pazaudēt” var būt ļoti dažādas nozīmes. Var pazaudēt kādu lietu, tikpat labi - galvu, bet var arī pazaudēties, lai pēc tam atkal atrastu sevi. Divu gadu radošo meklējumu laikā pazaudēšanas un atrašanas tematika kļuvusi aktuāla izstādes dalībnieku darbos. Vairāki jaunie mākslinieki izmanto atrastas lietas un fotogrāfijas, lai dažādi interpretētu to nozīmi kā kolektīvajā, tā personiskajā apziņā. Tā, piemēram, Lauras Juhansones-Daugules pazaudēto mantu sludinājumi poētiski atklāj teksta un objektu mijiedarbi, vaicājot skatītājam – kas tieši nosaka lietas nozīmīgumu? Personiskas mantas, ko Anete Skuja atradusi ceļojumu koferī, kalpo kā ceļš, lai veidotu tuvākas attiecības ar pašas māsu.
Arī citi izstādes autori bieži vien kļūst par savdabīgiem vizuāliem detektīviem, pētot arhīvu materiālus vai vienkārši vidi, kurā mēs dzīvojam – piemēram, Arnis Vītols veido skulptūras no mežā atrastiem atkritumiem, vēršot uzmanību uz vides problēmām, toties vecmāmiņas šūtās kāzu kleitas ir dzīvas liecinieces stāstam par Zandas Pučes dzimtas sievietēm. Subjektīvi dokumentālajos, reizēm izteikti konceptuālajos izstādes darbos lietas un stāsti atrod jaunu nozīmi.
.jpg?w=143&aspect=1-1&mode=crop)
.jpg?w=143&aspect=1-1&mode=crop)
